Poļi ir tauta, kurai patīk svinēt, kas ir piesaistīta pie tradīcijām, uzturot vecās paražas. Vissenākie rituāli, kas savā vairumā nāk no pagānu laikiem, jau sen ir zaudējuši savu maģisko raksturu, kļūstot par pagātnes reliktu un rotaļu elementu. Saikne ar tradīciju visvairāk ir jūtama svinot lielākos baznīcas svētkus tādus kā Lieldienas un Ziemassvētki, kuru laikā tiek organizētas procesijas, vai arī Visu Svēto Diena. Ļoti populāri ir svētceļojumi uz vietām, kas saistītas ar reliģisko kultu. Katoļiem tas būtu, piemēram, Čenstohovas klosteris Jasnā Gurā, bet pareizticīgajiem – Grabarka.

Svētki, kas poļu tradīcijā ieņem vienu no svarīgākajām vietām, ir Ziemassvētki. Īpaša atmosfēra ir ziemassvētku vakarā. Visvairāk paražu un rituālu ir saistīti tieši ar šo dienu. Ziemassvētki ir svētki, kurus pieņemts svinēt ģimenes lokā.

Jaunais gads un tā sagaidīšanas jaungada ballīti uzsāk karnevāls – (czas hucznych), kas tiek apvienots ar rotaļu dejām. Starp tradicionālām poļu izklaidēm, kuras nonāca līdz mūsdienām. Ir vērt pieminēt „kuligus”, kas gadsimtiem bija populāri muižnieku vidū. Kulig, vai kā savādāk sakot, ragavu sastāvs brauca no vienas sētas uz otru, bet katrā sētā iebraucējus gaidīja varens cienasts, pēc kura tika uzsāktas dejas. Mūsdienas kuligs tiek drusku pieticīgāk rīkots. Ziemas braucieni ar ragavām parasti beidzas ar tērzēšanu pie ugunskura, kuras laikā ēd ceptas desiņas vai gaļu vai arī tradicionālo Polijas bigosu (īpaši pagatavoti sautēti skābie kāposti ar gaļu).

Svarīgākie reliģiskie svētki, kas pēc sava svarīguma apsteidz Lieldienas ir Palmu Nedēļa, kas tiek svinēta visās Polijas baznīcās par piemiņu Jēzusa triumfālai iebraukšanai Jeruzalemē. Galvenais svētku atribūts ir palmas, kurām tomēr nav daudz kopīga ar palmu lapām, kurām sveica Kristu Svētajā Vietā. Vairākums gadījumos tie ir pūpoli vai kaltētu ziedu buķetes.