Pilsēta tika dibināta Vislas augstajā krastā XIII un XIV gadsimtu mijā. Agrāk, jau X gadsimtā, šeit atradās tirgoņu nocietinātas apmetnes. 1526. gadā Varšava, viena no Mazovieckas kņazu rezidencēm, pēc pēdējā kņaza nāves, kopā ar Mazoviju nonāca pie Polijas karaļa. No 1569. gadā Varšava bija poļu-lietuviešu Seimu tikšanās vieta.

Pirmās vēsturiskās ziņas par Krakovu ir no 965.-966.gadu mijas, kad kāds spāņu tirgonis, pēc tautības ebrejs, pieminēja to savos ceļojuma aprakstos. Ap 1000. gadu te tika nodibināta bīskapija (līdz 1925.gadam tā atradās Gniezno bīskapijas apakšstruktūrā).

Jau X gadsimtā šeit atradās zvejnieku un amatnieku nocietināta apmetne ar tirdzniecības ostu. Visvecākās rakstiskās ziņas par Gdaņsku tiek datētas ar 997. gadu, kad te, sava ceļojuma laikā uz Prūsiju, apstājās Sv. Vojcehs. Viņš arī kristīja vietējos iedzīvotājus, kas līdz šim bija pagāni.

Cilvēki šo vietu apdzīvoja jau pirms pāris tūkstošiem gadu. IX gadsimtā uz pussalas (tagad šo vietu sauc par Tumskas salu) starp Vartas un Cibinas upēm izveidojās nocietināta apmetne, kura Mieška I valdīšanas laikā blakus Gniezno pildīja galvaspilsētas funkcijas. 966. gadā te uzcelta pirmā baznīca, 968. gadā šeit tika dibināta pirmā Polijas bīskapija.

Apvidus, kas atrodas starp trim ezeriem, bija apdzīvots jau mūsu ēras sākumā. 940. gadā te izveidojās nocietināta apmetne, sākumā divdaļīga, te vēl šodien stāv liela gotiskā katedrāle. Polijas valstij Gniezno spēlēja ļoti svarīgu lomu. Pēc 966. gada te atradās pirmā baznīca. 997. gadā sv. Vojcehs no šejienes devās savā pēdējā misionāra gājienā, bet 1000. gadā notika Gniezno Kongress.

Agrā viduslaiku periodā šeit atradās nocietināta apmetne. Lokālās privilēģijas piešķira krustneši 1233. gadā (tagadējai Vecajai pilsētai). XIII gadsimtā krustneši te uzbūvēja savu pili, bet 1264. gadā uz austrumiem no pils tka nodibinata Jauna pilseta. 1454. gadā pilsetas abas daļas apvienojās vienotā iplsētā, bet līdz mūsu dienām var redzēt divas neatkarīgas pilsētu urbanizacijas sistēmas: ar tirgus laukumu Vecajā pilsētā un Jaunajā pilsetā.

Vroclava ir viena no vecākajām pilsētām Polijā. Ap 990. gadu Vroclava kopā ar visu Slonsku tika pievienota Mieška I valstij. 1000. gadā tika nodibināta bīskapija, kas ietilpa Gņezno arhibīskapijā. Pilsētas tiesības Vroclava pirmo reizi ieguva 1226. gadā. 1241. gadā pilsētu izpostīja tatāri. Pilsētas vecākā daļa atrodas uz Tumskas salas Oderas upē, kas mūsdienās ir savienota ar sauszemi.

XII gadsimtā Kazimierz Sprawiedliwy (visticamāk, ka no šejienes nāk tagadējais pilsētas nosaukums) uzdāvināja ciematu, kura nosaukums toreiz bija Wietrzna Góra, norbertiešiem. Vēlāk Kazimierz kļuva par karaļu īpašumu. Pilsētas uzplaukums pienākas uz Kazimierza Wielkiego laikiem, bet sevišķi bagāta kļuva XVI/XVII gadsimtu mijā uz labības tirdzniecības.

Pilsētas tiesības ieguva 1317.gadā, bet šī vieta bija apdzīvota jau no VI gadsimta. XII gadsimtā uz pilskalna atradās ievērojama nocietināta apdzīvota vieta. Vislielāko uzplaukumu pilsēta piedzīvoja Jagiellonu laikā. 1474.gadā pilsēta kļūst par jaunizveidotās vojevodistes galvaspilsētu. 1569.gadā galvenajā saeimā šeit tika noslēgta ūnija starp Poliju un Lietuvu.

Viena no skaistākajām Polijas pilsētām, ir iekļauta UNESCO. Vislabāk saglabātākā renesanses pilsēta Polijā. 1580.gadā pilsētu neapdzīvotā apvidū dibināja hetmans Jans Zamojski, bet viņa vadītie celtniecības darbi ilga tikai pāris desmitu gadus. Izveidojās pilsēta – cietoksnis, kurai apkārt tika izveidoti bastioni.

Tagadējās pilsētas Kalisz teritorija bija apdzīvota jau vairākus tūkstošus gadus atpakaļ. Romas Impērijas laikā šeit atradās vairāku nocietinātu apmetņu komplekss. 1257.gadā Kalisz tika piešķirtas pilsētas tiesības. No tā laika ir saglabājies vecpilsētas plānojums. Pilsētas Kalisz pagrimums bija XVII un XVIII gadsimtos. 1815.gadā pilsēta bija nonākusi krievu rokās, neskatoties uz to, ka lielākā Wielkopolskas daļa tajā laikā bija Prūsijas pakļautībā. 1914.gadā, pēc intensīvas Kalisz pilsētas bombardēšanas, kuru veica vācu karaspēks, 85% pilsētas būvju tika pilnībā iznīcinātas un iedzīvotāju skaits samazinājās no 70 000 līdz 5000.

Pilsētas pirmsākumi nāk no viduslaikiem. Vēstures avoti apstiprina, ka šajā vietā jau XIII gadsimtā bija apdzīvota vieta ar tādu pašu nosaukumu. No paša sākuma pilsēta atradās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā.

Sandomježas auglīgā, lesa apkārtne bija apdzīvota jau neolīta laikmetā. Kurgāns Salve Regina, kas atrodas uz nogāzes pie Vislas, nāk no 7. gs. 10.gs. Nocietinātā apmetne, kas atradās uz tirdzniecības ceļa no Prāgas caur Krakovu uz Kijevu, strauji attīstījās, līdz 11.gs. tā kopā ar Krakovu un Vroclavu kļuva par vienu no galvenākajām apmetnēm visā Polijā. Tatāru iebrukumi 1241. un 1259. g. nopostīja nocietināto apmetni, tomēr drīz vien tā tika atjaunota, un 1286.g. tā ieguva pilsētas tiesības, kļūdama par kņazistes un vēlāk arī vojevodistes galvaspilsētu. 18. gs. novērojams bija pilsētas pagrimums.

Pirmo reizi Čenstohova tika pieminēta 1220.gadā. Pilsētas tiesības ieguva 1356.gadā. 1382.gadā Vladislavs Opolčiks šajā vietā dibināja Paulīnu klosteri, bet 1384.gadā ziedoja tam Dieva Mātes svētbildi, kuru mūsdienās sauc par Čenstohovas. Viduslaikos faktiski bija divas Čenstohovas – Vecā Čenstohova pie Vartas upes un Jaunā Čenstohova blakus Jasnai Gurai, kuras formāli tika apvienotas 1826.gadā.

Zakpane atrodas Tatru pkājē. Pilsēta – leģenda, kūrorts ar savdabīgu atmosfēru, kas piesaista ar savu neatkārtojamo vietējo iedzīvotāju folkloras klimatu – tā ir Podhala galvaspilsēta ar alpiem raksturīgu raksturu. Uz šejieni labprāt brauc aktieri, politiķi, mākslinieki un zinātnieki, ka arī tūkstošiem tūristu, lai uzlabotu savu veselību, apbrīnot vietējo dabu, nodarboties ar sportu un neatpalikt no modes. Viņi šeit atrod mierīgu atmosfēru un vientulību, neatsakoties no pilsētas komforta un uz katra stūra satiekot kalniešu laipnību. Katru gadu Zakopani apmeklē tūkstošiem tūristu.