KRAKOVA

Pirmās vēsturiskās ziņas par Krakovu ir no 965.-966.gadu mijas, kad kāds spāņu tirgonis, pēc tautības ebrejs, pieminēja to savos ceļojuma aprakstos. Ap 1000. gadu te tika nodibināta bīskapija (līdz 1925.gadam tā atradās Gniezno bīskapijas apakšstruktūrā). Tieši tajā laikā uz Vāveles uzkalna tika uzbūvēta pirmā katedrāle. Sākot no XI gadsimta Krakovā jau bija reģiona politiskās galvaspilsētas iezīmes. 1257. gadā kņazs Boļeslavs Vstidlivijs izdeva Krakovai lokālas privilēģijas Magdeburgas likumdošanā. Šajā laikā sakās pilsētas uzplaukums un attīstība pēc Rietumeiropas pilsētu attīstības principiem: tirgus, ielu ģeometriskais izvietojums, kā arī pilsētas aizsargmūra celtniecība. 1320. gadā Valdislavs Lokieteks apvienoja Polijas valsti un tika kronēts Vāveles katedrā – Krakova kļuva par valsts oficiālo galvaspilsētu. Pilsētas īpašā attīstība iestājās Kazimira Lielā laikā no 1333.gadam līdz 1370. gadam. Blakus pilsētai pēc karaļa iniciatīvas tika uzbūvētas divas jaunas pilsētas – Kazimierz un Kleparz (tagadējie Krakovas rajoni). 1364. gadā Kazimierz Lielais dibināja pirmo Polijā un otro Viduslaiku Eiropā (pēc universitātes Prāgā) augstāko mācību iestādi – Krakovas Akadēmiju.
Otrais pilsētas uzplaukums bija Jagielonova dzimtas valdīšanas laikā. 1400. gadā, pateicoties karalienes Jadvigas devīgumam, tika atjaunota universitāte. XV gadsimta beigās blakus Kazimierzas pilsētai radās ebreju pilsēta, kur laika gaitā izveidojās neatkārtojams kolorīts un sava kultūra. Patiesi “Zelta gadsimts” Krakovai bija no 1506. gada līdz 1572. gadam, kad valdīja pēdējie no Jagielonovu dzimtas – Zigmunts vecais un Zigmunts Augusts. Iestājās liela kultūras, renesanses arhitektūras un mākslas attīstība. Pilsētā ieplūda ļoti daudz ārzemju aktieru, galvenokārt no Itālijas. Uz īsu laiku karalis Zigmunts III Vaze pārcēla karalistes galvaspilsētu uz Varšavu (1596.-1611.gadam). Tomēr Krakova paturēja tiesības uz karaļu kronēšanu un bija īstā karaļu rezidences vieta. Karaļi uzpasēja pilsētas ārējo veidolu, veicināja tirdzniecības attīstību, tomēr pilsētas nozīme laika gaitā mainījās.
Pirmām kārtām, XVIII gadsimta beigās sākās iekārtas un kultūras izmaiņas, piemēram, universitātes reforma. 1791. gadā vienotā pilsētā tika apvienotas trīs pilsētas: Krakova, Kazimierza un Kleparz, kā arī vairāki desmiti nelielu apmetņu. Blakus eksistēja brīva un neatkarīga (no Austrijas karaļa Jozefa III gribas) pilsēta Podguže. 1794. gadā, pēc Polijas otrās sadales parakstīšanas, Krakova bija lielu politisko notikumu vieta. Tadeušs Kosciuško tirgus laukumā nodeva tautai zvērestu un paziņoja par sacelšanas sākumu. 1795. gadā, pēc Polijas trešās sadales, Krakova nonāca austriešu rokās. Pils Vāvelē tika pārveidota par kazarmām, bet pilsētas sakārtošanas ietvaros tika iznīcināti vairāki pilsētas aizsargtorņi. Austriesu rokās pilsēta bija līdz pat 1918. gadam ar izņēmumu no 1809. līdz 1846. gada, kad tā pirmām kārtām ietilpa Varšavas Kņazistē, pēc tam 2 gadus bija zem krievu okupācijas, bet vēlāk centrs nelielai (1150 km²) Krakovas valstiņai. Vāveles katedra tajā laikā pildīja Nekropoles lomu. Tur glabāja tautas varoņus: 1817. gadā Jozefu Paņotovsku un 1818. gadā Tadeušu Kosciuško, bet vēlāk – 1890. gadā dzejnieku Adamu Mickēviču. No 1820. līdz 1823. gadam Krakovas priekšpilsētā tika uzbērts Kosciuskas paugurs. Pēdējos piecdesmit gadus, kamēr Krakova bija zem austriešiem, tā kļuva par poļu zinātnes un kultūras centru. Kultūras dzīvē vadošo lomu ieņēma universitāte, 1872. gadā tika nodibināta Prasmes Akadēmija, kura sevī apvienoja daudzu nozaru zinātniekus. Pēc I. Pasaules Kara Krakova bija pirmā poļu pilsēta, kur 1918. gadā tika gāzta svešā vara. Vēlāk iestājās intensīva ražošanas attīstība. 1927. gadā Vāveles katedrālē tika apglabāts Jūliušs Slovackis, bet 1935. gadā – maršals Jozefs Pilsudskis.
II. Pasaules Kara sākums pielika punktu pilsētas tālākajai attīstībai. Krakova tika izvēlēta kā Ģenerālguberņas varas orgānu atrašanās vieta. Vāvele kļuva par ģenerālgubernatora Hansa Franka rezidenci. Hitlerieši sāka intensīvi iznīcināt poļu inteliģenci. 1939. gadā tika arestēti un izvesti uz koncentrācijas nometnēm 183 poļu profesoru un zinātnes darbinieku no Krakovas augstākajām mācību iestādēm. II Pasaules Kara beigās hitlerieši plānoja izpildīt ģenerālplānu, kurš paredzēja pilsētas pilnīgu iznīcināšanu. Par laimi, šis plāns netika īstenots. 1945. gada 18. janvārī Krakova tika atbrīvota. II Pasaules Kara laikā Krakova gandrīz nemaz necieta. 1949. gadā blakus vecajai Krakovai izauga jauns dzīvojamais rajons Nova Huta, kas atradās blakus lielam metalurģijas kombinātam. Drīzumā tika uzbūvēti vēl citi jauni dzīvojamie rajoni. 1978. gadā sāka savu ceļu uz Romu kardināls Karols Vojtila, lai beigās kļūtu par pāvestu Jāni Pāvilu II.
VECĀ PILSĒTA
Vecā pilsēta saglabāja viduslaiku urbanizāciju ar tirgus laukumu pilsētas centrā. Apkārt pilsētai bija nocietinājuma mūri un grāvji. Tagad šajās vietās ir parka stiga apmēram 4 km garumā ar kopējo platību ap 20 ha. Parku iestādīja 1822-33 gados. No pilsētas nocietinājuma mūriem līdz mūsu dienām ir saglabājies mūra fragments ar trīs torņiem, pusapaļu Barbakānu (XV gadsimta beigām), sauktu par Rondlu un Florianiešu vārtiem (XIV gadsimta sākums). Līdz XIX gadsimta pirmajai pusei Barbakānu ar vārtiem savienoja šaurs kakls un pa šo ceļu pilsētā iebrauca karaliskā un vēstnieku svīta. Otrā pusē atradās Jana Matejkas laukums. Šī pils ir daļa no bijušās pilsētas Kleparza tirgus laukuma. Tur atrodas Grunvaldes piemineklis, kuru 1910. gadā dibināja Ignacego Padervskis. Piemineklis bija pakļauts rekonstrukcijai 1976. gadā. Rekonstrukciju veica tēlnieks Marians Koniecznis. Vecais piemineklis kopā ar jauno pieminekli Nezināmajam Kareivim veido vienotu veselumu. Tuvu Floreāniešu vārtiem Aresenālā (XV gadsimta ēka ar XIX gadsimta piebūvi) un ekā, kas atrodas sv. Jana ielā 19, ir kņazu Čartorisku muzejs, vecākais vēstures muzejs Polijā. Starp daudzajām Eiropas mākslinieku gleznām tur var atrast tādas kā Leonardo da Vinči “Dāma ar zebieksti” un Rembranta “Ainava ar žēlsirdīgo samārieti”, kā arī vēsturisko kolekciju ar izcilo poļu portretiem, militārajiem trofejiem.
No Floreāniešu vārtiem iet Floreāniešu iela, kas ved uz tirgus laukumu. Ielas abās pusēs atrodas no seniem laikiem saglabājušās bagātas dzīvojamās mājas. Viesnīcai “Pod Różą” ir skaista renesanses fasāde no XVI gadsimta. Mājas “Pod Matką Boską” fasādes nišā atrodas agrīna renesanses perioda Jaunavas Marijas ar bērnu skulptūra. Jana Mateikas mājā-dzīvoklī (te gleznotājs piedzima un nomira) ir izveidots aktiera muzejs. Uz Floreāniešu ielas atrodas lieliska kafejnīca “Jama Michalika”. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta beigās te bija aktieru, izdevēju un rakstnieku tikšanās vieta. Ļoti interesants ir kafejnīcas iekšējais interjers, kas ir tipisks Jaunās Polijas mākslai, projektētājs bija Karola Fruča. Netālu no šīs vietas atrodas Jagolinskiego universitātes Farmācijas Muzejs.
TIRGUS LAUKUMS
Tirgus laukums (Rynek Główny) ir pilsētas sirds, viens no lielākajiem Eiropas laukumiem (kvadrāts, kura laukums ir 4 ha). Laika gaitā, gadsimtiem ritot, 1275. gadā te izveidojās pilsētas dzīves sabiedriskais, kultūras, tirdzniecības un administrācijas centrs, kur tika svinēti valstiska mēroga svētki. 1525. gadā tieši šeit prūšu karalis Alberts Hohenzollers izrādīja cieņu karalim Zigmuntam Staremam. 1974. gadā šajā laukumā tautai zvērestu nodeva Tadeušs Kosciuško. Par šiem notikumiem vēstī plāksnes, kas ir iemūrētas laukuma segumā. Laukuma vidū atrodas Sukiennice, tā ir XIV gadsimta ēka, kurā atradās tirgoņu vietas. Tagadējais tirgus laukuma izskats ir izveidojies pēc pārbūves, kas tika veikta, kad notika liels ugunsgrēks 1555. gadā. Netālu atrodas Adama Mickieviča piemineklis (skulptors: Teodors Rigiers, 1898. gads), kas tika rekonstruēts 1955. gadā. Tuvumā atrodas neliela sv. Vojceha baznīca. Mūris no kaļķakmens un portāls no Grodzkas ielas puses ir viss, kas palika pāri no romantisma stila celtnes, kas tika uzbūvēta XI/XII gadsimtos.
Pats vērtīgākais arhitektūras piemineklis tirgus laukumā ir Mariackas baznīca (bazylika Wniebowzięcia NMP). Baznīcai ir divi dažāda augstuma torņi. No augstākā torņa (81 m) logiem, kura jumts ir būvēts vēlās gotikas stilā no XV gadsimta un ar zeltītu barokas stila kroni, ik stundu tiek atskaņota taures melodija. Baznīca tika uzbūvēta XIV gadsimtā. XV gadsimta I pusē tika piebūvēta sānu kapliča, bet XVIII gadsimtā tika vēlā barokas stilā izbūvēta tagadējā ieeja svētnīcā. Mariackas baznīca ir īsts mākslas dārgums. Pats vērtīgākais ir (11x13 m) piecstūrains, koka, gotiskais altāris (1477-89 g.). Autors ir Vits Stvošs. Šis altāris ir viens no vērtīgākajiem gotiskā stila altāriem Eiropā. II Pasaules Kara laikā vācu okupanti to bija izveduši uz Vāciju. Pēc kara beigām to atrada Nirnbergā un 1946. gadā atgrieza Krakovā. Baznīcā to novietoja 1957. gadā, kad tika pabeigti visi konservācijas darbi. Ideāls fons altārim ir gotiska stila vitrāžas no XIV gadsimta beigām. Baznīcā ir vēl viens Vita Stvoša darbs – akmens krucifikss no XV gadsimta beigām. Blakus krucifiksam atrodas renesanses stila taberanakuls (XVI gadsimts) no marmora un alabastra – itāļu tēlnieka Jana Marii Padovano darbs. Pārējais bagātīgais iekšējais iekārtojums galvenokārt nāk no baroka laikiem. Pie galvenās ieejas baznīcā, labajā kapličas pusē, XVIII gadsimta altārī, kas veidots no melnā marmora, atrodas Čenstohovas Jaunavas Marijas tēls no 1638. gada.
No viduslaiku rātsnama, kas tika nojaukts XIX gadsimtā, ir saglabājies rāts tornis (XIV gadsimts), kura augšējā daļa ir XVII gadsimta baroka stilā. Tur ir ierīkota neliela fotoizstāde par pilsētas vēsturi. No trešā stāva logiem paveras skats uz Krakovas panorāmu. Mājas, kuras atrodas ap tirgus laukumu, ir būvētas XIV-XVI gadsimtos. Īpašu uzmanību ir pelnījusi Baneru māja ar skaisto XVI gadsimta attiku un tā saucamo Šaru ar klasicizma fasādi no XVIII gadsimta, ar gotiskām renesanses velvēm no XV-XVII gadsimtiem. Hetmaņska mājas pirmajā stāvā atrodas divas gotiska stila zāles (XIV gadsimts) ar krusteniski ribainām velvēm, kā arī portāls ar labi saglabātām durvīm no XV gadsimta.
No tirgus laukuma iet Sv. Annas iela, kas aizved līdz vienam no vērīgākajiem Krakovas arhitektūras pieminekļiem – Sv. Annas baznīca, kas uzcelta 1689-1703. gados, tiek uzskatīta par poļu baroka spilgtāko piemēru. Arhitekts – Tilmans no Gamerēnas, kurš specializējies romiešu baznīcās, dekorācijas veidoja itālis Baltazārs Fontana, bet krāsas piemeklējis zviedrs Karols Dankvārts. Iekšējais aprīkojums ir no vēlā baroka laikiem (XVIII gadsimts). Baznīcā oriģināli ir apvienots altāris ar Sv. Jana no Kentas (miris 1473. gadā) kapeni. XIX gadsimta sākumā baznīcā novietots piemineklis Mikolajam Kopernikam.
Tur, kur krustojas Sv. Annas iela ar Jagielloņskas ielu, atrodas visvecākā universitātes ēka Polijā – Collegium Maius. Četrstūraina ēka ir uzbūvēta ap skaistu gotiska stila pagalmu (1492.-97. gadi). Pirmā dzīvojamā un darba ēka, kas tika uzbūvēta to laiku profesoriem. Tagad šeit atrodas Jegillonskas universitātes muzejs (Jagiellonskas iela 15). kurā var apskatīt iekšējo tā laika mēbelējumu, zinātnes instrumentus. Tāpat tur ir apskatāmas karaļu, slaveno profesoru portreti, rektora sceteris, zīmogi. Muzeja glabātuvē var apskatīt Zelta Globusu (XVI gadsimta sākums), uz kura vienā no pirmajam reizēm tika iezīmēta Amerika, kā arī Nobela prēmijas zelta medaļu Vislavai Šimborskai (1996. gads).
Vēsturisks Karālu ceļs ved uz Vāveli no tirgus laukuma pa Gridzkas ielu, kura krusto divus laukumus. Pa kreisi no Dominikānas laukuma atrodas Dominikānas baznīca (XIV gadsimta otrā puse) ar augstu jumta kori. Baznīcas iekšējais aprīkojums ir neogotiskā stilā no XIX gadsimta otrās puses. Pie baznīcas klāt ir piebūvēta liela barokas stila kapliča ar brīnišķo Rožukroņa Jaunavas Marijas gleznu (XVI gadsimts), kura tika kronēta ar pāvesta kroni 1921. gadā. Zem kapličas, kas tika uzcelta par godu uzvarai pie Vīnes (1688. gads) atrodas karaļa Jana III Sobieskiego mātes un brāļa pīšļi ( pārcelti uz šejieni no Žulkovas).
Uz pretējā Visu Svēto laukuma atrodas Franciskāņu baznīca (XIII gadsimts, pārbūvēta XV gadsimtā). Pēc ugunsgrēka 1850. gadā tika restaurēta un ieguva neogotisku iekšējo aprīkojumu. Par vienu no visskaistāko vitrāžu Polijā tiek uzskatīta vitrāža “Dievs Tēvs”, kas atrodas baznīcas rietumu logā. Pie baznīcas atrodas Jaunavas Marijas Bolesnās kapliča ar vēlo gotisma gleznu “Jaunava Marija” (ap 1510. gadu). Pretī baznīcai (Franciskanskas iela 3) atrodas Bīskapu pils (mūsdienīga arhitektūras forma no XVII gadsimta), kurā no 1964. gada līdz 1978. gadam dzīvoja kardināls Karols Vojtila – tagadējais Romas pāvests Jans Pāvels II. Pie ieejas atrodas neliels Pāvesta piemineklis, kurš tika izgatavots Itālijā un atklāts 1980. gadā.
Ejot pa Grodzkas ielu Vāveles virzienā, kreisajā pusē atrodas liela Sv. Pētera un Pāvela baznīca, kas ir atdalīta no ielas ar 12 apustuļu akmens skulptūrām, lieliskām kopijām no XVIII gadsimta oriģināliem. Tā ir pirmā baroka svētnīca Krakovā (1597.- 1630 gadi), uzcelta, ņemot par piemēru romiešu baznīcu. Plašas iekšējās telpas ir vienkārši aprīkotas ar XVII gadsimta mākslas darbiem, autors – Jans Chrzciels Falcons. Blakus šai baznīcai atrodas cita baznīca – Sv. Andrzeja baznīca, kuras celtniecība ilga no 1086. gada līdz XII gadsimta beigām. Ir redzamas arhitektūras romantisma detaļas un formas. Torņu augšējās daļas nāk no 1639. gada. Nelielas iekšējās telpas ir aprīkotas vēlā baroka stilā no XVII/XVIII gadsimtiem. Blakus baznīcai atrodas Klarisku klosteris. Uz Kanoničas ielas izrestaurētās viduslaiku mājās izvietoti muzeji: Stanislava Vispanskiego muzejs, kurā var aplūkot viņa plastikas mākslu, kā arī Arhibīskapijas Muzejs, kurā ir savākti sakrālās mākslas darbi no Krakovas arhibīskapijas. Istabā, kurā dzīvojis (1951.-58.) Karols Vojtila , atrodas daudz viņa personīgo mantu.
Vāveles pakalnu (augstums 238 m virs jūras līmeņa, 25 m virs Vislas upes līmeņa) var saukt par Polijas kultūras un vēstures pieminekli. Visbiežāk tur nokļūst no Kanoničes ielas puses gar ķieģeļu mūri, kurā ir iemūrētas plāksnes ar to cilvēku uzvārdiem, kas bija ziedojuši līdzekļus Vāveles restaurācijai pēc I Pasaules kara. Uz XVII gadsimta bastiona ir novietots akmens piemineklis Tadeušam Kosciuškam. Tā ir rekonstrukcija no oriģināla (1921. gads), kuru iznīcināja hitlerieši. Tagadējie mūri ap Vāveli ir uzcelti pēc XIX gadsimta viduslaiku nocietinājumu fortifikāciju nojaukšanas.
Gotiskie Vāveles katedrāles (ko sauc par Sv. Vaclava un Stanislava Biskupa katedrāli) mūri, ir trešie pēc skaita šajā vietā uzbūvētajās svētnīcās, kas tika uzcelti XIV gadsimtā, pēc Vladislava Lokietas rīkojuma. No tā brīža gandrīz visi Polijas karaļi tika šeit kronēti un apglabāti. Šeit notika 37 karaļu un karalieņu kronēšanas, tāpat šeit, pie Sv Stanislava zārka, karaļi novietoja uzvarētajās kaujās gūtās trofejas. Gotiskie katedrāles mūri ir apbūvēti ar kapličām no dažādiem laikiem. Visskaistākā no tām ir renesanses Zigmunta kapliča. No ārpuses tā atšķiras ar apzeltīto kupolu. No trim katedrāles torņiem visskaistākais ir Zigmunta tornis, tajā novietots “Zigmunta” zvans (augstums 1,95 m, svars 11 t). Izveidots 1520. gadā pēc Zigmunta I Vecā pavēles.
Katedras vidū atrodas Sv. Stanislava konfesija (1626.-29. gadi), visticamāk itāļu arhitekta Jana Trevano darbs. Aiz konfesijas atrodas agrā baroka galvenais altāris (XVII gadsimts), pie kura tika veikta kronēšanas ceromija. Galvenajā hallē starp ieeju un Sv. Staņislava konfesiju atrodas divi karaliskie sarkofāgi : marmora gotiskais ( XV gadsimta 1. puse) Vladislava Jagiellas un neogotiskais (XX gadsimta sākums) Vladislava Varnenčika simboliskais. Viena no pazīstamākajām kapličām ir Zigmunta Kapliča – tā ir viens no lieliskākajiem renesanses mākslas darbiem Polijā, kuru kādreiz sauca pat par “renesanses pērli Alpu otrā pusē”. Tika uzbūvēta 1519.- 31. gados pēc Zigmunta Vecā pavēles, arhitekts bija itālis no Florences Bartolomeis Berrecciego. Iekšējās sienas ir pilnīgi pārklātas ar ornamentālo dekorāciju. Labajā pusē atrodas divstāvīgas Zigmunta Vecā un Zigmunta Augusta kapenes (1574.-75. gads).
Priekšējā daļā atrodas no marmora un smilšakmens veidots Kazimirz Lielā sarkofāgs no XIV gadsimta beigām. Pretī Jana Olbrachta kapličā atrodas pirmais renesanses mākslas darbs Polijā – bagāti rotāta akmens niša (1502.-05. gads), autors Francisko Florentinī. Nišā atrodas vēlās gotikas karaļa kapakmens, ko uzskata par Vita Stvoša darbu. Tāpat vienā no kapličām atrodas gotisks pirmā karaļa Vladislava Lokietas, kurš te ir apglabāts, sarkofāgs. Sākumā valdniekus apglabāja vienkārši zem grīdas, bet virs kapa novietoja sarkofāgus. Tikai no Zigmunda Vecā laikiem karaļus un viņu ģimenes locekļus apglabāja kapličās. Katedras pazemē atrodas tautas varoņu sarkofāgi: Jozefa Pilsudska, kā arī Tadeuša Kosciuško, Jozefa Poņatovska un Vladislava Sikorskiego (no 1993. gada) Sv. Leonardo kapličā. Šī kapliča ir viena no skaistākajām romantisma kapličām Polijā. Nāk no XI/XII gadsimta laikiem, kad te vēl bija romantisma stila Vāveles katedra.
Blakus katedrai esošajās dzīvojamajās ēkās no XIV-XV gadsimtiem atrodas Jana Pavila II Katedrālais Muzejs. Tur apskatāmi vieni no lielākajiem baznīcas dārgumiem Polijā, piemēram, vērtīgi trauki, liturģiskais apģērbs, relikvijas no XII-XIX gadsimtiem, piemiņas lietas un apbalvojumi, piemēram, autentiski zobena fragmenti, kroņi, scepteris, ābols un gredzens, kas tika atrasti 1973. gadā Kazimierza Jagiellončika zārkā.
Pie Vāveles pilskalna vecajai pilsētai pretējā pusē atrodas Kazimierz rajons. No 1335. gada līdz 1791. gadam tā bija patstāvīga pilsēta. Kazimierza tirgus laukums pēc saviem izmēriem maz atšķīrās no Krakovas tirgus laukuma. Līdz mūsu dienām saglabājusies tikai neliela daļa no tirgus laukuma, tagadējais Volnicas laukums. XV gadsimtā karalis Jans Olbrachts pārcēla no Krakovas uz Kaziemierzu ebrejus, veidojot tiem atsevišķu rajonu, kas saglabājies līdz 1939. gadam. Otrā Pasaules Kara laikā hitlerieši iznīcināja gandrīz visus ebrejus, iznīcināja visas jūdaisma kulta vietas. Pēc kara daudzi objekti tika restaurēti, daži restaurācijas darbi vēl turpinās līdz mūsu dienām.
Objekti, kurus ir vērts apskatīt: Vecā Sinagoga, uzcelta XV/XVI gadsimtos, tagadējais jūdaisma muzejs; ebreju Kapi – Remuha kapi; Sv. Katarīnas baznīca ar spilgtām gotiskās arhitektūras formām; vislielākie Krakovas kapi – Rakovickas kapi, kas atrodas ap 3 km no pilsētas centra. Te ir apglabāti Jans Mateiko; Vojcehs Kosaks, Oskars Kolbergs un dadzi citi slaveni cilvēki.