|
 
Pilsētiņā Nowy Wisnicz uz kalna virs upes Leksandrowka starp kokiem stāv varena pils. Pils ārējā pagalmā var nokļūt caur skaistiem vārtiem, kurus no abām pusēm sargā bastioni. Pateicoties pils pieciem torņiem un pāris piebūvēm, tai ir interesanta, neregulāra forma. Ārējos stūros atrodas trīs apaļi torņi plus viens tornis, kuram līdz pusei ir četri stūri, bet pēc tam astoņi. Visiem torņiem ir dažādi kupola jumti. Piektais tornis kvadrāta veida, atrodas pils frontālajā daļā. Bez tā, ka pils kopumā veido ļoti lielas būves iespaidu, pils iekšējais pagalms ir pārsteidzoši mazs. Pils iekšējā pagalmā ir izveidotas trīs līmeņu lodžijas. Pils iekšpuse var apskatīt tikai gida pavadībā organizētā grupā, bet pils iekšējā apdare vēl nav līdz galam izveidota. Izņemot Lubomirsku sarkofāgus, portālu un sienu marmora apdari, atrodas šeit Polijas dienvidu daļas lielāko piļu maketi, kā arī gleznu kolekcija. No pils balkona paveras lielisks skats uz tuvāko apkārtni. Pils ārējā pagalmā, izņemot dziļo aku 36m, atrodas divas ēkas, kurās vajadzēja būt viesnīcai, bet dēļ nenoregulētiem īpašuma jautājumiem, tās vēl nav ierīkotas.
 
Pils vēsture.
Pirmo pili Visničā uzbūvēja XIV gadsimta otrajā pusē Jans Kmita. Tas bija neliels cietoksnis ar vienu torni. Viņa dēls Piotrs Kmita cietoksni pārbūvēja par visudslaiku četru spārnu pili ar trīs torņiem un mūri. Pirms Kmitiem, visa apkārtne piederēja Grifitu dzimtai.
 
1397.gadā atrodamas pirmās dokumentālās liecības par pili.
XVI gadsimta pirmajā pusē kārtējais Kmitu pārstāvis vārdā Piotrs (V), Krakovas vojevodiste, ievērojami pili pārbūvēja un paplašināja, izveidojot magnātu rezidenci. Šo pārbūvju rezultātā tapa vēl divi torņi, kā arī pils arhitektūrā parādījās renesanses iezīmees. Pils iekšējās telpas tika dekorētas ar dārgām mēbelēm un gleznām, bet pils pagalmā ierīkots itāļu dārzi.
1553.gadā nomira Piotrs Kmita. Viņa mantību pārņēma Bažihu ģimene.
1593.gadā dēļ lielajiem parādiem, Bažihu ģimenei nācās pili pārdot. Pils nonāca Sebastjana Lubomirska īpašumā, kurš uz to brīdi bija dobčiski, sodecki, spiski, lipnicki starosta, malgoskas, vojnickas, burgrabias, Krakovas kastelāns, savas dzimtas varenuma radītājs. Izdevīguma labad, viņš pieņēma Šreniavu Kmitu ģerboni, kas bija ļoti līdzīgu viņa ģerbonim. Tajā laikā ap pili parādījās lieli dārzi, bet paša Sebastjana Lubomirska rezidence tomēr atradās Dobčicā.
1613.gadā par kārtējo pils īpašnieku kļuva Stanislavs Lubomirskis, kurš bija sadeckas, spiskas, dobčickas starosta, karaliskais rotmistrs, Krakovas vojevoda, vēlākais triumfators no Hocimas.
 no 1615.gada Ļubomirski uzsāka ilggadējus pils pārbūves darbus, kurus vadīja arhitekts Andrea Spezza. Tajā laikā tika izveidoti baroka iebraukšanas vārti, kapliča, lodžija pagalmā, maza virtuves ēka, kuru sauca Kmituvka, bet esošie pils torņi tika uzbūvēti vēl augstāki. Iekštelpas arī tika pārveidotas baroka stilā. Iekšējās sienu dekorācijas veidoja Jans Falcons, gleznotājs Stanislavs Kosteckis no Krakovas un Mateuš Ingermans no Itālijas. Lieliska bija wisnicku bibliotēka un gleznu kolekcija, kurā ietilpa tādu slavenību darbi kā Rafael, Durer, Ticjan. Tajos laikos Lubomirsku pils skaitījās viena no lepnākajām pilīm visā Eiropā. Ap visu pili bija uzbūvētas modernas bastionu tipa fortifikācijas būves. Uz katra bastiona atradās novērošanas tornītis, bet starp bastioniem atradās kazarmas.
1616.gadā blakus pilij Lubomirskis dibināja pilsētu, kuru nosauca Nowy Wisnicz, iepriekšējais Visnič no šī brīža tika saukts Stary Wisnicz. Šī pils kļuva par vienu no varenākajām poļu dzimtu ligzdu.
 
1631.gadā Lubomirski netālu no pils dibināja karmelitu klosteri, kurš tāpat kā pils tika iekļauts fortifikācijas nocietinājumos. Klosteris kopā ar pili pildīja kopīgas nocietinājuma funkcijas.
1649.gadā par kārtējo pils īpašnieku kļuva Aleksandrs Mihails Lubomirskis.
1655. gadā pili bez jebkāda pretestības ieņēma Zviedri. Pils tika nopostīta un vairs nekad neatguva savu iepriekšējo lepnumu. Agrāk pilī bija apstājies karalis Jans Kazimiež, bēgot uz Slonsku.
1656. gadā pulkvedis Gabriels Vojnilovč kopā ar 1500 karavīriem izsita zviedrus no pils.
ap 1660.gadu uzsākti pils renovācijas darbi. Neskatoties uz postījumiem, šeit joprojām atradās viena no lielākajām bibliotēkām Poiljā.
1720.gadā aprecoties Mariannai Lubomirskai ar Pāvelu Karolu Sanguški, pils nonāk pie Sanguškiem.
1752.gadā Stanislavs Lubomirskis no Laņcuta, neaizmirstot par savu seno rezidenci, to atpērk.
Vēlāk, pateicoties Aleksandrais Lubomirskais, pils pāriet pie Potockiem no Pilavas ģerboņa. Jau tad pils tika apdzīvota tikai periodiski.
1783.gadā visnicu klosteris tika pārveidots par cietumu. Mūsdienās šeit joprojām atrodas cietums.
1831.gadā pilī notika liels ugunsgrēks. Faktiski, no tā laika pils tika pamesta.
XIX gadsimta otrajā pusē pils piederēja Zamoiskiem, bet pēc tam Straševskiem.
1901.gadā pils atkal nonāk Lubomisrku īpašumā.
1928.gadā Lubomirsu dzimta uzsāka rekonstrukcijas darbus, kurus pārtrauca Otrais Pasaules Karš.
1949. gadā tika uzsākti pils renovācijas darbi, kuri beigās noveda pie pilnīgu pils mūru atjaunošanas.
1991.gadā pēc politiskās situācijas izmainīšanās, pils atkal nonāca Ļubomirsku īpašumā, bet līdz šim brīdim notiek kaut kādas tiesas prāvas, kas bremzē pils kārtējo uzplaukumu. |
)
)
)
)
)
)
)
)
)
)
)
)
)
)
