Pirmās dokumentālās liecības par Poliju
ir datētas ar X gs. otro pusi. Jau toreiz Polija bija salīdzinoši
liela valsts, kuru izveidoja Pjastu dinastija, apvienojot mazās
kņazistes. Pirmais Polijas valdnieks bija Mieszko I no Pjastu dzimtas.
Viņa valdīšanas laiks bija no 960. līdz 992. gadam. Tajā laikā Polijas
teritorija bija starp Oderas un Vislas upēm. Mieszko I valdīšanas
laikā poļi 966. gadā tika kristīti un pievērsti katoļu ticībai. 988.
gadā Mieszko I Polijai pievienoja Selēziju un piejūras apgabalu, bet
990. gadā – Morāviju. Viņa vecākais dēls Boleslaw I Hrabry
(992.-1025.) kļuva par vienu no ievērojamākiem Polijas valdniekiem.
Šajā laikā Polijas teritorija bija no Oderas un Nisas līdz Dņeprai un
no Baltijas jūras līdz Karpatiem. Cīņās ar Svēto Romas Impēriju
Boleslaw I Hrabry nostiprināja valsts patstāvību un pieņēma karaļa
titulu (1025.gads). Pēc viņa nāves, feodāļi iestājas pret centrālo
varu, kas noveda pie Mazovijas un piejūras apgabalu atdalīšanos no
Polijas.
Boleslaw III (valdīšanas laiks:
1102.-1138. gadi) atgrieza piejūras apgabalu, bet pēc viņa nāves
Polijas teritorija tika sadalīta starp viņa dēliem. 12. gs. vidū
Polija, tāpat kā arī kaimiņzemes, sabruka. Sabrukums noveda pie
politiska haosa.
13. gs. biežie mongoļu – tatāru
uzbrukumi no austrumiem izputināja Polijas lielāko teritorijas daļu.
Tikpat bīstami bija arī uzbrukumi no pagānu Lietuviešu un Prūšu puses
no ziemeļiem. Lai aizsargātu savus īpašumus, Mazovijas kņazs Konrads
1226. gadā uzaicināja krustnešus no Teitonijas ordeņa. Neilgā laikā
krustneši iekaroja lielāko piejūras apgabala teritoriju, kas vēlāk
tika saukta par Austrumprūsiju. Šo zemi ieņēma vācu kolonisti. 1308.
gadā krustneši šeit nodibināja savu valsti. Līdz ar to Polija zaudēja
izeju uz Baltijas jūru.
Lielāko Polijas teritorijas daļu atkal
apvienoja Kujavijas kņazs Wladislaw Loketok. 1320. gadā viņš tika
kronēts par Polijas karali – Wladislaw I. Bet lielāku ieguldījumu
valsts stiprināšanā ieguldīja viņa dēls Kazimierz III (1333.-1370.).
Kazimierz III nostiprināja karaļa varu, pēc rietumu karaļvalstu
piemēra reformēja vadību, juridisko un naudas sistēmu, atviegloja
zemnieku stāvokli un atļāva iebraukt uz patstāvīgu dzīvesvietu
ebrejiem, kurus Rietumu Eiropā tolaik dzenāja. Viņam neizdevās atgūt
piejūras apgabalu, tāpat, viņa valdīšanas laikā, Polija zaudēja
Selēziju, kas pārgāja Čehijai, bet iekaroja austrumos Galliju. 1334.
gadā Kaziemierz III Krakovā nodibināja pirmo Polijas universitāti –
viena no vecākajām universitātēm Eiropā. Tā kā karalim nebija dēla,
tad karalisti pēc mantojuma mantoja Ludviķis I Lielais (tajā laikā
viens no ietekmīgākajiem monarhiem Eiropā). Ludviķa laikā
(1370.-1382.) Polijas muižnieki (szlachta) ieguva tiesības nemaksāt
nodokļus lielākus par noteikto summu. Apmaiņā pret to, muižnieki
apsolīja, ka nodos karaļa troni vienai no Ludviķa meitām.
Pēc Ludviķa nāves, poļu muižnieki
griezās pie viņa jaunākās meitas Jadvigas ar lūgumu, kļūt par viņu
karalieni. Jadviga apprecējās ar Jogailo (Lietuvas Lielo kņazu), kurš
valdīja Polijā zem Wladislaw II vārda (1386.-1434.). Wladislaw II
kristījās un pievērsa kristietībai Lietuvas tautu. Lielā Polijas
teritorija tika apvienota ar Lietuvas teritoriju izveidojot varenu
valstu savienību. Lietuva kļuva par pēdējo valsti Eiropā, kas tika
pievērsta kristietībai, tāpēc krustnešu klātbūtne šeit bija lieka.
Tomēr krustneši negribēja iet prom. 1410. gadā poļi un lietuvieši
kopīgiem spēkiem sakāva krustnešus Grinvaldes kaujā.
Trīspadsmitgadīgo karu ar krustnešiem
(1454.-1466.) poļi vinnēja, un pēc līguma, kas tika noslēgts Toruņā
1466.gada 19.oktobrī, Polija atguva piejūŗas apgabalu un Gdaņsku.
Krustnešu ordenis atzina sevi par Polijas vasali.
16.gs. kļuva par zelta laiku
Polijas vēsturē. Šajā laikā Polija kļuva par vienu no lielākajām
valstīm Eiropā. 1505.gadā Radomā Polijas karalis Aleksandrs
(1501.-1506.) bija spiests pieņemt konstitūciju pēc kuras parlamentam
bija tikpat liela teikšana kā karalim, pieņemot veto tiesības
jautājumos, kas attiecās uz muižniekiem. Pēc šīs konstitūcijas
parlaments sastāvēja no divām palātām: saeimas, kuru pārstāvēja
sīkmuižnieki; un senāts, kuru pārstāvēja augstākā valsts
aristokrātija. Polijas lielās un atvērtās robežas kā arī biežie kari,
prasīja uzturēt lielu un labi apmācītu armiju, lai spētu nodrošināt
karalistes drošību. Monarhiem nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai
uzturētu tik lielu armiju, tāpēc tie bija spiesti saņemt sankciju no
parlamenta par jebkuriem lieliem tēriņiem. Aristokrātija un muižnieki
apmaiņā pret sankcijām pieprasīja privilēģijas. Rezultātā Polijā
nodibinājās „muižnieku demokrātijas” iekārta, ar pakāpenisku pašu
bagātāko un varenāko magnātu ietekmes pieaugumu.
Sigizmunda II Augusta (1548.-1572.),
pēdējā Jagelonu dzimtas karaļa, valdīšanas laikā Polijas sasniedza
savu lielāko varenumu. Krakova kļuva par vienu no lielākajiem
humanitāro zinātņu, arhitektūras un mākslas centriem. 1561.gadā Polija
pievienoja Livoniju, bet 1569.gada 1.jūlijā, Livonijas – Krievijas
kara laikā, polijas-lietuvas karaliskā ūnija tika aizvietota ar
Lublinas ūniju. Vienotā Polijas – Lietuvas valsts tagad tika saukta Rzecz Pospolita. No šī laika Polijas un Lietuvas aristokrātija
ievēlēja vienu un to pašu karali; darbojās viens parlaments (saeima)
un vieni likumi; apgrozībā bija kopējā nauda.
Pēc Sigizmunda III nāves, centrālā vara
lielajā Polijas valstī sāka mazināties. Saeima ievēlēja jaunu karali
Henriju Valua (1573.-1574.); vēlāk viņš kļuva par Henriju III
Francijas karali. Viņa valdīšanas laikā tika pieņemts „brīvās
elekcijas” princips (muižnieku vēlēts karalis). Karalim tika aizliegts
pieteikt karu vai palielināt nodokļus bez parlamenta piekrišanas.
Karaļa padomnieki bija no padomes, kas sastāvēja no 16 senatoriem,
kurus nozīmēja saeima. Ja karalis nepildīja vienu no artikuliem, tauta
varēja atteikties viņam pakļauties. Šādā veidā Henrija Valua valdīšana
darīja galu valstij ar ierobežotu monarhiju un izveidoja
aristokrātiski parlamentāru republiku. Valsts galvai, kuru ievēlēja uz
neierobežotu laiku, nebija pietiekami daudz varas, lai pārvaldītu
valsti.
Pēc Henrija Valua aizbraukšanas uz
Franciju, senāts un saeima nevarēja vienoties par nākošā karaļa
kandidatūru un muižnieki ievēlēja jaunu karali: Transilvānijas kņazu
Stefanu Batoriju (1575.-1586.) dodot viņam par sievu princesi no
Jagelonu dzimtas. Batorijs nostiprināja varu pār Gdaņsku. Atgrieza
Polijai Livoniju, kuru bija iekarojis Ivans Bargais – Krievijas cars.
Valsts iekšienē Batorijs deva
privilēģijas ebrejiem, kam atļāva izveidot savu parlamentu. 1579.gadā
Batorijs nodibināja universitāti Viļņā.
Pēdējais Polijas karalis bija
Stanislavs Poņatovskis (1764.-1795.). No Batorija laikiem Polijā
karaļi mainījās ļoti bieži un tā kā varas viņiem bija aizvien mazāk, to
ieguldījums valsts attīstībā un politikā (neskaitot tos karaļus, kurus
saeima ievēlēja pēc ārvalstu iejaukšanās), bija niecīgs. Tā arī Stanislavs Poņatovskis tika ievēlēts par Polijas karali pēc tam, kad
saeimas frakcija, kuru vadīja Čartoriskis, neredzot citas iespējas kā
darīt galu deputātu patvaļai (uz to brīdi, katrs deputāts jau varēja
uzlikt veto tiesības uz nevēlamu likumu un prasīt saeimas
pārvēlēšanu), gāja uz sadarbību ar krieviem. Šīs sadarbības rezultātā
Krievijas cariene Katrīna II panāca, lai par Polijas karali ievēl
viņas favorītu - Stanislavu Ponatovski.
Pirmā Polijas pārdalīšana notika
Krievijas – Turcijas kara laikā (1768.-1774.) 1772. gadā. Pēc ārvalstu
(Krievijas, Vācijas, Austrijas) spiediena, Saeima to ratificēja
1773.gadā. Pārdalīšana izraisīja iedzīvotājos tautas kustību par
reformām un nacionālo atdzimšanu, kas noveda pie tā, ka saeima
1791.gada 3.maijā pieņēma jaunu konstitūciju. Pēc šī konstitūcijas
Polija kļuva par monarhiju, ar mantojuma tiesībām, ar izpildvaras
ministriju sistēmu un parlamentu, kuru ievēl ik divus gadus. Pilsētas
ieguva administratīvu un tiesas autonomiju kā arī pārstāvniecību
parlamentā. Normāla parlamenta darbība un reformas kļuva iespējamas,
jo Krievija bija iesaistījusies smagā karā ar Zviedriju, bet Turcija
atbalstīja Poliju. Tomēr pret konstitūciju iebilda magnāti, pēc kuru
lūguma Polijā ienāca Krievijas un Prūsijas karaspēki.
Otrā Polijas pārdalīšana notika
1793.gada 23. janvārī starp Prūsiju un Krieviju. Tika atcelti visi
četru gadu parlamenta rīkojumi un reformas un nelielā Polijas daļa,
kas nenonāca ne pie Prūsijas ne pie Krievijas pārvērtās par marionetes
valsti.
Trešā Polijas pārdale, kurā piedalījās
arī Austrija notika 1795.gada 24.oktobrī. Pēc šīs pārdale Polija kā
patstāvīga valsts pazuda no pasaules kartēm.
Atgūt savu neatkarību Polijai sanāca
tikai pēc Pirmā Pasaules Kara. 1918.gada 8.janvārī ASV prezidents
Vilsons pieprasīja neatkarīgas Polijas republikas, ar izeju uz
Baltijas jūru, izveidi. 1918.gadā Polija tika oficiāli atzīta par
valsti, kas karo Antantes pusē. 1918.gada 6.oktobrī Polijas regenta
padome pasludināja par Polijas neatkarīgās valsts izveidi, bet
14.novembrī nodeva Pilsudskam visu varu. Uz šo laiku Vācija jau bija
kapitulējusi, Austro-Ungārija sabrukusi, bet Krievijā notika pilsoņu
karš. |