Krasiczynas renesanses pils skaitās viena no labākajām Polijā. Pils atrodas zemienē, San upes labajā krastā un tās perimetrs apraksta četrstūri ar četriem torņiem katrā no ārējiem stūriem. Katram no torņiem ir savs nosaukums: Dievīgais ar kupolu, Pāvesta ar attiku pavesta kroņa izskatā, Karaliskais ar sešiem maziem tornīšiem un muižnieku uz kura ir skatlaukums. Šie nosaukumi bija Pasaules kārtības simboli, kuri nozīmēja četrus pakāpienus varas hierarhijā: Dievu, baznīcu, monarhiju, muižniecību. Ir vēl viens visaugstākais kvadrātisks tornis, kuru sauc par pulksteņa torni un kurš atrodas pie veciem iebraukšanas vārtiem. Kopumā pilī vārtu bija veseli trīs gabali. Pirmie vārti, kas gāja vēl no koka pils laikiem, veda no ziemeļu puses. Mūsdienu mūros var atrast šo vārtu pēdas. Otrie vārti – līdz mūsu dienām saglabājušies vārti pils rietumu pusē uz kuriem ved ķieģeļu tilts ar arkādēm. Tilts bija būvēts pāri San upi, kuras tecējums mūsdienās ir mainīts. Trešie vārti – tagadēja ieeja pilī no austrumiem.
Pils pagalmā, kur pietrūkst kaut kādu augu (piemēram, ziedu un t.t.), atrodas lodžija ar kupolu un divi dzīvojamie spārni tai skaitā – ziemeļu spārns ar iekšējo galeriju. Tas, kas dara šo pili īpašu, ir sienu grafīta dekorācijas. Kopumā zīmējumi ir veidoti sienu apmetumā un sakomponēti atbilstoši ideoloģiskajam pils plānojumam. Zīmējumi sedz līdz 7000m2 mūru. Zīmējumi ataino Romas imperatorus, Polijas karaļus, svētos, Krasičinu dzimtas pārstāvjus.
Pateicoties ilggadējiem restaurācijas darbiem, kuri vēl turpinās mūsdienās, pils ir atguvusi savu lepnumu un izskatu. Rekonstrukcijas darbus plānots pilnībā pabeigt līdz 2010.gadam. Apkārt pilij ir ļoti skaists parks, kurā aug ļoti vecas liepas (līdz pat 150 gadus vecas).
Pils vēsture.
Pirmā pils šeit tika uzbūvēta XIV gadsimta beigās no koka. XVI gadsimta dokumentos šī pils tika minēta kā „Sliwnicas pils”, jo toreiz šeit atradās ar tādu pašu nosaukumu ciemats tagadējās Krasiczynas robežās. 4km tālāk atradās ciemats Krasice, no kurienes Barbaras Orzechowskas un Jakuba no Siecina Rogala ģerboņa pēcteči paņēma Krasicku uzvārdu. Tagadējās mūra pils pirmsākumi sniedzas XVI gadsimtā. Tajā laikā Barbaras un Jakuba dēls – Stanislaws Krasicki šeit uzbūvēja jaunu cietoksni.
XVI gadsimta pirmajā pusē pils ieguva mūra vārtus.
Ap 1580.gadu – Stanislaws Krasickis uzsāka vecās pils vietā jaunas pils būvniecību. Vienīgā vecās pils daļa, kas bija iekļauta jaunajos mūros, bija mūra iebraukšanas vārti, kas tika iekļauti jaunās būves ziemeļu spārnā. Koka nocietinājuma siena tika aizstāta ar mūri, pils četros ārējos stūros tika uzbūvēti četri mūra torņi. Dzīvojamais korpuss atradās pils ziemeļu daļā starp iebraukšanas vārtiem un ziemeļaustrumu torni (mūsdienās Karalisko torni).
1602. gadā nomira Stanislaws Krasickis. Pils pārgāja pie viņa dēla – Marcina (bolimovskas, lubomelskas, bet vēlāk arī pšemislas vecākais).

XVII gadsimta pirmajā pusē ļoti ātri atteicās no pils nocietinājuma funkcijām, pateicoties kam, notika pils modernizācija reprezentāciju vajadzībām. Modernizācijas darbus vadīja itāļu arhitekts Galeazzo Appani. Darbi turpinājās līdz Marcina Krasicka nāvei 1633.gadā. Šo pārbūvju rezultātā torņu augšas ieguva attiku (izņemot vienu torni) un tiem tika piešķirti nosaukumi. Visas šaujamlūkas tika aizstātas ar logiem, bet Dievīgajā tornī ierīkota kapliča. Dzīvojamiem korpusiem tika izveidotas iekšējās galerijas. Blakus vecajiem vārtiem tika uzbūvēta skaista lodžija ar kupolu un 5 akmens statujām, kā arī pulksteņa tornis. Jaunie vārti tika izveidoti pils rietumu spārnā. Uz šiem vārtiem veda tilts pāri platam aizsarg kanālam. Šādu pārbūvju rezultātā, pils tika savienota ar Krasicinas pilsētiņu. Blakus pils austrumu spārnam tika uzbūvēts jauna dzīvojamā ēka. Pils mūri kā no iekšpuses tā arī no ārpuses ieguva greznas grafītu dekorācijas. Viss komplekss tika apjozts ar zemes bastioniem uz kuriem tika izvietoti 20 lielgabali. Pils garnizonā tajā laikā skaitījās vairāki simti virsnieku.
1642.gadā – 10 gadus pēc Marcina nāves, pils nonāca viņa brālēna Kontantego rokās. Pēc dabas viņš bija avantūrists un visai bieži nonāca konfliktā ar kaimiņiem. Pils tika nolaista un nonāca parādos.
1682.gadā pili kopā ar lielajiem parādiem ieguva Ježi, bet vēlāk Aleksandrs Krasickis. Ar viņu beidzās Krasicku dzimtas vīriešu līnija. Pili pieņēma Uršula no Krasickiem Modževskiem, bet pēc savstarpējās vienošanās pils nonāca pie Jana Franciška no Žepina (Rzepin).
1724.gadā – pili nopirka jaunlaulātie Elžbeta (Uršulas Krasickas meita) un Jans Tarlo, ietekmīgais Lubelskas vojevoda. Šajā laikā notika pils kapitālais remonts. Pilī bieži viesojās karalis Augusts III, kurš uz šejieni brauca medībās.
1726.gadā tāpēc, ka Tarlo ieņēma īpašu vietu karaļa Augusta III galmā, pili nopostīja cara armija kopā ar kazakiem. Īpaši cieta pils iekšpuse. Tarlo spēja tikai daļēji pili ataunot, bet tā vairs nekad neieguva savu iepriekšējo spožumu.
1751.gadā pēc Tarlo nāves pili mantoja Ludvika no Mnišiem Potocka sieva Juzefa Potocka. Pils bija ļoti sliktā stāvoklī, tomēr finansiālu iespēju robežās tika modernizēta. Paplašināts tika dzīvojamais korpuss pils ziemeļu spārnā. Diemžēl tajā laikā arī tika uzlikts apmetums, kurš aizklāja lielāko graffitu daļu.
1785.gadā – pēc Ludikes Potockas nāves, pils uz neilgu laiku nonāca Šembeku un Wielopolsku rokās līdz galu galā Mihails Mnišeks, kurš pārvaldīja šo īpašumu, pārdeva visu Ježemu unKatrīnai Pinskiem.
1835.gadā no Jozefa Pinska pili nopirka kņazs Leons Sapieha un līdz II Pasaules Karam šī pils bija Sapiehu dzimtas īpašumā.
1939.gadā balstoties uz Ribbentropa-Molotova pakta, šī teritorija nonāca Padomju Savienībai. Pils tika izdemolēta.
1963.gadā tika uzsākti restaurācijas darbi.